Satiku draugu, kas strādā par kurjeru, viņš pastāstīja tik mistiskus notikumus par to ceļu, ka nezinu vai ticēt
Satiku Danielu nejauši ejot pa ielu. Kopā mācījāmies vidusskolā, labi zināju, ka strādā par kurjeru un izmantoju izdevību viņam pajautā kā iet pa darbu. Gribēju, lai arī mani iekārto. Sākām runāt, viņš teica var mēģināt iekārtot, bet ka darbs nav viegls. Un tad viņš sāka stāstīt…viņš vienmēr ir bijis pļāpa, bet sāku domāt vai tik ne arī fantazētājs 😀
Darbs esot sarežģīts, ziemā ceļi slideni, tumši jau ap 5 vakarā. Ir vakari, kad mežs šķiet citāds — it kā tajā mājotu ne tikai zvēri un vējš. Kad klusums kļūst smagāks par akmeni, bet katra zariņa čabēšana liek nodrebēt. Cilvēki mēdz teikt, ka nakts paslēpj ne tikai ēnas, bet arī stāstus, kurus labāk būtu nedzirdēt.
Vienu no tiem es dzirdēju no kolēģa, arī šofera. Vakari kad liesmas lēni rijās ar žagariem, un gaisā bija jūtams svešs, neizskaidrojams nemiers…
— Esi dzirdējis par Melnās joslas ceļu Rēzeknes mežā?
— Par kādu vēl joslu? — pasmīnēju es , “ielejot eļļu ugunī”. Taču viņa balsī pavīdēja viegls zibsnis.
Daniels lēni pārlaida skatienu, it kā pārbaudot, vai es klausos:
— Ir tāds ceļš, starp egļu birzīm. Asfalts tur melnāks par nakti. Vietējie saka: bremzēt nedrīkst un spoguļos labāk neskatīties.
— Muļķības, — es mēģināju atgaiņāties, bet viņa acis iemirdzējās nemierā.
Daniels pazemināja balsi:
— Bija viens tālbraucējs, Andrejs. Atgriezās naktī, brauca pa to ceļu. Te pēkšņi redz: ceļa malā stāv meitene baltā mētelī, roku pacēlusi. Viņš nobremzē, atver durvis… tukšums. Ne miņas. Nodomā — ai nogurums. Brauc tālāk, un tad sānu skatā spogulī pamana: viņa stāv ceļa vidū, tikai sejas nav — tukša pelēka maska.
Lasi vēl: No 2025.gada 1.oktorbra būtiskas izmaiņas šķērsojot Latvijas robežu – vai tas ir reāli
Kaut kur aiz stūra iešņācās kaķis.
Mēs abi reizē pagriezāmies, bet aiz stūra…
Turpinājumu lasi otrajā lapā
